The Economist par CLT

Paredzams, ka līdz 2050. gadam pasaules iedzīvotāju skaits pieaugs līdz gandrīz 10 miljardiem cilvēku, un divas trešdaļas no mums dzīvos pilsētās.

Daudzstāvu būvniecība piedāvā risinājumu. Bet betonam un tēraudam — materiāliem, kurus mēs pašlaik izmantojam augstas kvalitātes celtniecībai — ir liela oglekļa pēda. Atbilde šim izaicinājumam varētu slēpties dabiskā materiāla izmantošanā, ko esam izmantojuši tūkstošiem gadu. Vēstures gaitā ēkas ir celtas no koka. Bet tam ir viens būtisks trūkums – tas deg.

Divdesmitā gadsimta sākumā bija pienācis mūsdienu tērauda ražošanas laikmets. Tērauds bija stiprs, to varēja veidot jebkurā formā un izmantot betona nostiprināšanai. Tas ļāva arhitektiem būvēt augstāk nekā jebkad agrāk. Tātad, kāpēc pēc vairāk nekā gadsimta betona un tērauda, daži arhitekti ierosina atgriezties pie koka? Betona un tērauda ražošana ir dārga, un to transportēšana ir smaga. Tomēr koksni var audzēt ilgtspējīgi, un tā ir vieglāka par betonu. Un vissvarīgākais ir tas, ka, augot kokiem, tie absorbē oglekļa dioksīdu no gaisa, bloķējot to koksnē. Kāds pētījums pierādīja, ka koka izmantošana 125 metrus gara debesskrāpja celtniecībā var samazināt ēkas oglekļa pēdas nospiedumu līdz pat 75%. Parastie kokmateriāli nav kaļami kā tērauds vai betons, un tie nav pietiekami izturīgi, lai ar tiem varētu celt debesskrāpjus. Taču inženieri ir nākuši klajā ar risinājumu – CLT. CLT ir viegls, un tā stiprība ir salīdzināma ar betonu un tēraudu. Londonas arhitekti Waugh Thistleton jau projektē ēkas, izmantojot šo jauno kokmateriālu. Endrjū un viņa kolēģi projektēja Lielbritānijā pirmo daudzstāvu koka daudzdzīvokļu māju un video tapšanas laikā pirms pieciem gadiem pabeidza pasaulē lielāko koka ēku.

The Economist balso par CLT 😉